Ko deviņdesmito gadu filmas mums ir iemācījušas par izdzīvošanu bīstamās situācijās?

Paaudzei, kas uzaugusi Kliedziena un Es Zinu, Ko Tu Izdarīji Iepriekšējā Vasarā ērā, mūsdienu šausmu filmas šķiet viltīgākas un ar dziļāku sižetu. Deviņdesmito gadu šausmenes, kuras izcēlās ar neticamu daudzumu asins šļakstu, parādīja zosādas žanru no gaišākās, viegli izklaidējošās puses. Tas gan nenozīmē, ka tajā laikā netika uzņemtas patiešām bailīgas filmas, piemēram, Blēras Ragana. Tomēr, ja sanāk kādreiz kopā ar draugiem nokļūt slepkavnieciska maniaka draudos, deviņdesmito gadu šļaksteņu filmu teorija piedāvā izeju no katras šādas situācijas. Somijas portāls ir parūpējies par šo informāciju un piedāvāj jums iepazīties ar to.

Pirmā tā laika šausmu filmu mācība ir nebāzt degunu, kur nevajag. Ja no netālā tumšā mežā nāk kāda dīvaina skaņa, vai, ja no kādas pamestas, spocīgas mājas atskan neizskaidrojami soļu trokšņi, nekādā gadījumā nedodies vienatnē meklēt tās cēloni. No deviņdesmito gadu šausmeņu varoņiem, kas ir pieļāvuši šo kļūdu, izdzīvojis nav neviens.

Ne mazāk svarīgi ir tas, lai tava draugu kompānija nekad neizšķirtos. Piemēram, ja esat devušies kopīgā pārgājienā cauri nomaļam mežam un kāds no grupas ir nozaudējis šķiltavas – vienīgo kolektīva uguns avotu, un kāds piedāvā sadalīties pa vienam, lai ātrāk to atrastu, noteikti nepiekrīti! Vismaz tad, ja negribi, lai tavas mirstīgās atliekas kļūst par pirmo vēstnesi šausmām, kas sagaida tavu draugu loku turpmākās nakts laikā. Tad jau labāk salt visu nakti bez ugunskura!

Deviņdesmito gadu bērni lieliski zinās, ka noslēpumaini un neparastās vietās atrasti garu izsaukšanas dēļi, galdu spēles un citi tamlīdzīgi priekšmeti, ir portāli uz citām dimensijām. Ja šīs mantas aiztiek, tad to lietotājs riskē atbrīvot tajās iesprostos senču rēgus vai mītiskus briesmoņus. Lai izdzīvotu deviņdesmito šausmenē, ziņkārība ir jākar vadzī, tādēļ, ja kādreiz, klīstot cauri sen pamestai psihiatriskajai klīnikai, tās bēniņos nejauši uzduries kubikam rubikam, kas dīvaini mirgo tumšās istabas vienīgajā, pa caurumu jumtā iekļuvušajā, saules staru kūlī, apgriezies un tūdaļ ej projām.

Viens no svarīgākajiem šīs ēras šausmu filmu likumiem, ir nenodoties kaislei, lai tiktu galā ar bīstamas situācijas radīto spriedzi. Deviņdesmito gadu šļakstenes bargi soda bezrūpīgos, bet sargā tos, kuri ir lielāko filmas daļu pavada šausmīgās bailēs, tādēļ arī tev ir nemitīgi jāsēž sardzē, baidoties no katras ēnas un trokšņa. Ja tomēr, mīlas prieku kārdinājums ir pārāk spēcīgs, nogaidi vismaz kādu stundu kopš pirmā upura atrašanas. Saskaņā ar deviņdesmito gadu šausmeņu teoriju, pāriem, kuri krīt kaislē šajā filmas posmā, ir lielākas izredzes izrādīties par galvenajiem filmas varoņiem, kuriem ir paredzēts kopīgi izdzīvot.

Vēl viena kļūda, kuru deviņdesmitajos gados bieži pieļāva šausmas filmu varoņi, ir pietiekoši nepārliecināties par to, ka tikko nogalinātais ļaundaris patiešām ir beigts. Drošs paliek nedrošs, labāk iestrādāt ieradumu nogalināt katru ļaundari vismaz divas reizes. Jo tuvāk filmas beigām un drošībai, jo rūpīgāk šis noteikums jāievēro.

Un kā pēdējā, bet noteikti ne mazāk svarīgākā, mācība no attiecīgās ēras šausmenēm – nēsā līdzi pēc iespējas vairāk gaismekļus. Nekad nesper soli sev mežā, bez kabatas lukturīšiem, svecēm, šķiltavām vai lāpām, vai vēl labāk – sagaidi rītu un turpini gaitas saules gaismā.

Par rakstu paldies sakām http://www.raha247.fi/.